1. Kāds ir visas teorijas sākumpunkts?
OPT sākas ar vienu bezgalīgu “substrātu” — milzīgu jūru, kurā ietvertas visas iespējamās pieredžu secības, ko jebkad varētu aprēķināt. Lielākā daļa no tā ir tīrs nejaušs troksnis un haoss. Tikai niecīga daļa izskatās pēc stabilas, likumsakarīgi pārvaldītas pasaules.
2. Kāpēc mēs piedzīvojam stabilu, sakārtotu pasauli, nevis pilnīgu haosu?
Tīri virtuāls “Stabilitātes filtrs” atlasa tikai tos retos, koherentos substrāta plāksterus, kuriem ierobežots prāts vispār spēj sekot līdzi. Tas nav fizisks spēks — tas vienkārši ir nosacījums, kam jābūt izpildītam, lai jebkurš apzināts novērotājs vispār varētu pastāvēt. Haotiskas plūsmas tiek atmestas, jo tajās nevarētu izdzīvot neviens ierobežots prāts.
3. Kāds ir lielākais ierobežojums, ar ko saskaras jebkurš apzināts novērotājs?
Katram prātam ir stingrs “mentālās joslas platuma” ierobežojums — tas katrā mirklī spēj apstrādāt un atjaunināt tikai niecīgu jaunas informācijas plūsmu. Viss pārējais ir jāparedz vai jau jāzina. Šis šaurais kakls ir galvenais ierobežojums, kas nosaka, kādā realitātē mēs varam atrasties.
4. Kā OPT attēlo apzinātās pieredzes plūsmu?
Iedomājieties to kā šauru prožektoru, kas virzās uz priekšu laikā. Aiz tā atrodas fiksētais “cēloņsakarību reģistrs” tam, kas jau ir noticis. Tagadne ir sīkā apertūra, caur kuru izspiežas jauna informācija. Priekšā ir izplešs Prediktīvs Zaru Kopums ar iespējamām nākotnēm, kuras prāts vēl var padarīt saprotamas. Neatrisinātās nākotnes paliek izplūdušas, līdz prožektors tās sasniedz.
5. Kāda ir atšķirība starp “Filtru” un “Kodeku”?
Filtrs ir neredzamais noteikums, kas izvēlas, kuras realitātes vispār var uzturēt jebkādu novērotāju. Kodeks ir paša novērotāja iekšējais modelis — pasaules “lietotāja saskarne” jeb ģeneratīvais attēls, kas faktiski darbojas atlasītajā plāksterī un liek fizikai, objektiem un laikam šķist reāliem un paredzamiem.
6. Kāpēc pasaule šķiet tik bagāta un detalizēta, lai gan mūsu mentālais joslas platums ir niecīgs?
Prāts visu laiku uztur gatavu milzīgu, iepriekš ielādētu pasaules “pastāvīgo modeli”. Jauna informācija pienāk tikai sīkos atjauninājumos (predikcijas kļūdās). Taču pilnā, bagātīgā aina, ko jūs piedzīvojat, tiek ģenerēta no šī lielā pastāvīgā modeļa, nevis no niecīgās plūsmas, kas ienāk katrā mirklī. Tas ir kā skatīties filmu, kur filmas lente jau ir ielādēta un tiešraidē tiek padotas tikai nelielas korekcijas.
7. Kāpēc teorija apgalvo, ka miegs un sapņošana nav izvēles iespēja, bet strukturāla nepieciešamība?
Prāts, kas tikai mācās un nekad netīra uzkrāto, ar laiku kļūtu pārāk pārblīvēts, lai saglabātu stabilitāti. “Apkopes cikls” (galvenokārt miega laikā) ir nepieciešamā saimnieciskā uzturēšana: nederīgu rakstu apgriešana, nesenās pieredzes saspiešana un biedējošu vai pārsteidzošu nākotnes iespēju droša testēšana sapņos, lai prāts paliktu efektīvs un sagatavots.
8. Ko OPT saka par subjektīvās sajūtas “dzirksti”?
Tā izturas pret sajūtu “kā tas ir” kā pret pamatprimitīvu (Aģentiskuma aksiomu). Tad tā izdara vienu centrālo likmi — joprojām atvērtu, bet precīzi formulētu — ka jebkurš prāts, kas iesaistīts slēgtā darbības-uztveres cilpā, nes sevī neredducējamu “aklo zonu”: budžetētu plaisu, ko tas nekad nevar pilnībā izmodelēt. Šī plaisa ir tas, kas iezīmē kandidātsubjektu; tas ir nepieciešams nosacījums dzirkstelei, nevis tās slēptuve. Teorija precīzi novelk robežu, bet neizskaidro dzirksteles iekšējo dabu.
9. Kā šajā ainā rodas fizika un fiziskā pasaule?
Fizika nav fundamentāla. Tā ir tas, ko Kodeks (iekšējais modelis) renderē pēc tam, kad Stabilitātes filtrs ir atlasījis dzīvotspējīgu plāksteri. Likumi, konstantes, telpa un laiks, ko mēs novērojam, ir visefektīvākais, visvairāk saspiežamais apraksts, ko joslas platuma ierobežots novērotājs var izmantot, lai orientētos savā vidē, nesabrūkot.
10. Vai OPT apgalvo, ka atrisina apziņas grūto problēmu?
Nē. Tā apzināti to nedara. Tā izturas pret subjektīvo pieredzi kā pret fundamentālu un pēc tam izveido precīzu matemātisko ietvaru, kurā jebkuram apzinīgam novērotājam jādzīvo. Novelcot strukturālo robežu, kurai jāatbilst katram kandidātsubjektam (pozitīva pašsaspiešanas plaisa slēgtā pašmodelēšanas cilpā), tā iezīmē precīzu kontūru ap grūto problēmu, nevis izliekas to izšķīdinām vai pilnībā izskaidrojam.